Mēneša zvaigznes
Satraukums-spriedze-stress
Kas ir satraukums, nepamatota nervozitāte?
Satraukums ir situācijas saasinājuma, nemiera vai nervozitātes sajūta. To parasti izraisa kāda provokācija un bieži vien pavada fiziskas darbības, piemēram, roku izlocīšana vai staigāšana, vai pārmērīga runāšana, ko sauc par psihomotorisko uzbudinājumu. Tikpat bieži ir novērojama pretēja tipa reakcijas. Notiek noslēgšanās sevī, satraukumu mēģinot ierobežot, neļaujot tam iznākt uz āru. Ir normāli, ja laiku pa laikam ir mērens satraukums, reaģējot uz kādu kairinātāju, piemēram darbā vai sadzīvē, bet dažreiz tas var liecināt arī par kādu medicīnisku vai garīgās veselības pasliktināšanās stāvokli. Svarīgākais ir, kāds būs satraukuma attīstības tālākais ceļš.
Detalizēti, no kā sastāv satraukuma process
Satraukuma sajūta daudzos gadījumos ir pilnīgi normāla cilvēka reakcija – piemēram, kad esat pakļauts stresora ietekmei vai jūtaties slikti, dažādās situācijās ir raksturīgi piedzīvot zināmu satraukumu, nervozitāti. Tā ir sajūta, kad esi saspringts, uzvilkts vai aizkaitināms. Taču daži cilvēki jūtās satraukti bez acīmredzama iemesla vai biežāk nekā parasti, un tas var pat norādīt uz kādu garīgās veselības traucējumu. Šāds uztraukums var rasties kopā ar dažādām kognitīvām slimībām, tostarp Alcheimera slimību un citiem demences veidiem, bipolāriem traucējumiem, depresiju, autismu, alkohola atkarību un hormonālo nelīdzsvarotību. Satraukums var liecināt par psihiatrisku ārkārtas situāciju, kas prasa ātru traucējumu ārstēšanu. Tāpat kā ar daudzām garīgās veselības problēmām, mūsu zināšanas par šo stāvokli ir ierobežotas. Visticamāk, tas ir smadzeņu neirotransmiteru anomāliju rezultāts.
Personai, kas piedzīvo satraukumu, būs virkne iekšējo emociju, piemēram, nemiers, aizkaitinājums, nelīdzsvarotība, emocionāls disbalanss. Tas var izraisīt neracionālu vai pat naidīgu uzvedību. Kad cilvēki kļūst satraukti, viņi var sākt kliegt un draudēt citiem cilvēkiem. Tomēr satraukums vairumā gadījumu tiek vērsts uz iekšpusi
Veidi, kā var samazināt satraukumu un nervozitāti.
Saspringtam ķermenim, kas cieš no nervozitātes un uzbudinājuma, steidzami nepieciešams tūlītējs atvieglojums, kam ir nomierinoša un relaksējoša iedarbība uz ķermeni un prātu. Pirmais solis ir noteikt stresa, nervozitātes un uzbudinājuma cēloņus un tad mēģināt tos novērst vai mazināt. Tas ne vienmēr ir viegli, jo tas nozīmē, ka mums var nākties mainīt savu uzvedību, un tas nenotiek vienā dienā.
Daba mums ir sagādājusi vairākus jau labi pārbaudītus un iedarbīgus ārstniecības augus, kas palīdz atslābināties, ja ciešam no nervozitātes un satraukuma. Pasifloras zieds mazina trauksmi, kas saistīta ar iekšējo spriedzi, aizkaitināmību un nervozitāti. Balzamam ir nomierinoša iedarbība uz tādiem simptomiem kā uzbudinājums, nemiers un nervozitāte. Baldriāns nomierina un veicina miegu uzbudinājuma un nervozitātes gadījumos. Butterbur piemīt spazmolītiskas īpašības, un tas ir efektīvs ar nervozitāti saistītos kuņģa-zarnu trakta traucējumu gadījumos.
Lai mūsu ķermenis darbotos efektīvi, tam ir nepieciešami daudzi vitamīni un minerālvielas. Sabalansēts uzturs un vitamīni ir ļoti svarīgi drudžainos laikos, kad valda nervozitāte un uzbudinājums. Aptiekās ir pieejams plašs vitamīnu un minerālvielu piedevu klāsts. Te ir svarīgi saņemt kompetentu padomu no eksperta. Augu izcelsmes tonizējoši līdzekļi. Žeņšeņa saknes ekstraktu var izmantot kā vispārēju toniku noguruma un nespēka sajūtai, pret darbaspēju pazemināšanos un nespējai koncentrēties.
Zāļu grupu, ko sauc par anksiolītiskiem līdzekļiem (zāles, ko lieto trauksmes mazināšanai) vai trankvilizatorus (zāles, kurām ir nomierinoša iedarbība), lieto nervozitātes un ieilguša satraukuma, kā arī trauksmes gadījumā. Anksiolītisko līdzekļu grupā ietilpst benzodiazepīni, kuriem ir relaksējoša un trauksmi mazinoša iedarbība. Atkarībā no devas tos var lietot gan kā nomierinošu līdzekli, gan kā miega līdzekli. Antidepresanti palīdz uzlabot slikto garastāvokli un normalizē motivāciju.
Nosakiet prioritātes un veiciet tikai svarīgākos uzdevumus. Pārliecinieties, ka esat ieplānojis pietiekami daudz pārtraukumu. Ēdiet veselīgu, sabalansētu uzturu, īpaši stresa laikā. Tas nodrošinās jūs ar visām uzturvielām, kas jums nepieciešamas, lai saglabātu savas darbaspējas. Lai gan dažiem šķiet, ka neko nedarīt ir atslābinoši, citiem ir nepieciešams fizisks vingrinājums, lai samazinātu stresa līmeni. Skriešana, riteņbraukšana, svaru treniņi un pilates ne tikai liek svīst, bet arī palielina enerģijas līmeni. Pētījumi liecina, ka fiziski aktīvi cilvēki ir izturīgāki pret stresu, mazāk cieš no nervozitātes un spēj daudz ātrāk tikt galā ar spriedzi. Divas līdz trīs reizes nedēļā jāieplāno vismaz 30 minūtes fiziskiem vingrinājumiem. Relaksācijas paņēmieni var palīdzēt ātri atjaunot garīgo līdzsvaru un arī atgūties no steidzīgās ikdienas. Metodes ietver progresējošu muskuļu relaksāciju (PMR), autogēnu apmācību, jogu vai cjigun un tai chi. Noteikti vajadzētu pietiekami gulēt. Miegs palīdz ķermenim atjaunoties. Šajā atjaunošanās periodā smadzenes iztīra nevajadzīgas detaļas no savām krātuvēm un tiek stiprināta imūnsistēma. Veselīgas attiecības palīdz uzlādēt mūsu akumulatorus. Būt kopā ar cilvēkiem, kurus mīlam, mums dod jaunu spēku un enerģiju. Pēc relaksējoša vakara ar savu otro pusīti vai jautra spēļu vakara ar draugiem, nervozitāte un stress darbā var šķist gandrīz maģiski mazinājies.
Spriedze
Organisms ir labi sagatavots, lai izturētu satraukumu nelielās devās, taču, kad tas kļūst ilgstošs vai hronisks, tas var sākt nopietni ietekmēt psihoemocionālo stāvokli. Satraukuma epizodes sāk summēties un pāriet jau daudz nepatīkamākā fāzē - spriedzē. To var saukt arī par nervu spriedzi, emocionālu spriedzi. Spriedze - fiziska un psiholoģiska sasprindzinājuma sajūta, ko pavada diskomforts, nemiers un iekšējs spiediens. Spriedze rodas no konflikta, nestabilitātes, disonanses vai nenoteiktības stāvokļiem, kas izraisa prognozēšanas procesus, kas vērsti uz emocionāli nozīmīgiem nākotnes notikumiem.
Psiholoģiska spriedze: emocionāla spriedze (aizvainojums, bailes, neapmierinātība, skumjas, dusmas, skumjas/sēras), kognitīva spriedze (informācijas pārslodze, paātrināta laika izjūta, bažas, vainas apziņa, kauns, greizsirdība, pretestība, pieķeršanās, paškritika, paškritikas riebums, neizpildāms perfekcionisms, nemiers, panikas lēkmes, nejūt, ka lietas ir patiesas, un sajūta, ka cilvēks ir ārpus kontroles/nespēja nekontrolēt), un uztveres spriedze.
Psihosociālā spriedze: attiecību/laulības grūtības (partneris, brāļi un māsas, bērni, ģimene, darba devējs, kolēģi, darba devējs), sociālā atbalsta trūkums, resursu trūkums adekvātai izdzīvošanai, darba/ieguldījumu/uzkrājumu zaudēšana, tuvinieku zaudēšana, bankrots, mājokļa atsavināšana un izolācija.
Kopumā nepareizi vai neefektīvi pārvaldīta spriedze parasti ietekmē organismu. Ja ar spriedzi saistītas jūtas, noskaņas, emocijas tiek iesprostotas ķermenī, tas noved pie psihosomatiskiem vai psihogēniem stāvokļiem, kas izpaužās ar galvassāpēm, sirdsklauvēm, fiziskām/kognitīvām/emocionālām ciešanām, seklu un ātru elpošanu, mitrām plaukstām, nogurumu, sliktu dūšu, nemieru, alerģijām, astmu, autoimūnu sindromu, kas saistīti ar neefektīvu imūnsistēmas darbību, hipertensiju (augsts asinsspiediens) un kuņģa-zarnu trakta traucējumiem, piemēram, caureja, kuņģa darbības traucējumi, divpadsmitpirkstu zarnas čūla un barības vada atviļņa sindroms. Ilgstoša spriedze var izraisīt nomāktu imūnsistēmu, paaugstinātu uzņēmību pret infekcijām un ar imūnsistēmu saistītām slimībām un vēzi. Emocionālā spriedze var izraisīt arī hormonālo nelīdzsvarotību (virsnieru dziedzeru, hipofīzes, vairogdziedzera utt.), kas vēl vairāk traucē veselīgu imūnsistēmas darbību.
Spriedzes izraisītie traucējumu veidi
Nemierīgas domas, baiļu sajuta, slikta koncentrēšanās spēja, grūtības ar atmiņu.
Ieilgusi spriedzes sajūta, aizkaitināmība, nemiers, raizes, nespēja atslābināties, depresija
Izvairīšanās no uzdevumu veikšanas; miega problēmas; grūtības izpildīt darba uzdevumus; rosīšanās; trīce; sasprindzināta seja; dūres savilkšana; raudāšana; izmaiņas dzeršanas, ēšanas vai smēķēšanas paradumos.
Stīvi vai saspringti muskuļi, zobu griešana, svīšana, spriedzes galvassāpes, vājuma sajūta, aizrīšanās sajūta, apgrūtināta rīšana, sāpes vēderā, slikta dūša, vemšana, aizcietējums, bieža un steidzama urinēšana, intereses par seksu zudums, nogurums , trīce, svara zudums vai pieaugums, sirdsdarbības ritma izmaiņas.
Daži cilvēki stresa laikā mēdz meklēt citus, ar kuriem būt kopā. Citi cilvēki spriedzes apstākļos mekle vientulibu. Arī attiecību kvalitāte var mainīties, kad cilvēks ir pakļauts spriedzei.
Ieilgusi spriedze - pāreja uz psiholoģisko stresu
Sabiedrībā stresa termins reizēm vispārināti tiek izmantots, lai apzīmētu jebkādu psiholoģisku sasprindzinājumu vai nomāktību. Stresu izjūt, kad dzīves sarežģījumi ir pārāk smagi. Tā ir neatbilstība, līdzsvara trūkums starp situācijas prasībām un reālajām spējām. Tā ir dabīga atbildes reakcija situācijā, kad piedzīvo pārāk lielu fizisku vai emocionālu spiedienu. Stress ir ilgtošas iedarbības rezultāts. Daudzu kairinātāju jeb stresoru ietekmē stress pāriet hroniskā fāzē, kad organisms pats vairs nespēj tikt galā ar radušos situāciju.
Viss par stresu
Terminam stress joprojām nepastāv vispārpieņemta stresa definīcijas. Vārds „stress” tulkojumā no angļu valodas nozīmē spiediens, sasprindzinājums, piepūle. Uzskata, ka angļu vārds stress, savukārt, cēlies no latīņu vārda stringe – ieraut, ievilkt ( stāvoklis, kas attīstas un izplatās ). Latviešu valodā bieži vārdu „stress” tulko, kā trauksme, spriedze. Sadzīvē ar vārdu „stress” pārsvarā tiek apzīmēta gan slikta pašsajūta, gan slikts garastāvoklis, resp. kaut kas slikts, nevēlams, kā emocija, kas nav vēlama. Principā stress nebūt nenozīmē tikai sliktu. Stress – cilvēka vai dzīvnieka organisma un psihes kompleksveidīga reakcija uz stresoriem – dažādiem nelabvēlīgiem ārējiem un iekšējiem faktoriem ( aukstumu, badu, psihiskām un fiziskām traumām, starojumu, asiņošanu, infekciju utt.); stress mobilizē organisma enerģētiskās rezerves, spēcīgi aktivizē fizioloģiskās un psihiskās norises ( Medicīnisko svešvārdu vārdnīca, 2007) Stress ir dzīvās būtnes fiziskā organisma un psihes kompleksveida reakcija uz emocionāli ļoti spēcīgu kairinājumu, signālu, vai īpašu problēmsituāciju. Stress nepastāv viens pats izolēti, tas ir simptomu komplekss ar īpašu nozīmi un izpausmes formām cilvēka psiholoģijā, normālajā un patfizioloģijā un medicīnā.
Stresa izraisītājs jeb stresors ir intensīvs stimuls, kas izraisa bioloģisku reakciju jeb spriedzi. Ja spriedze ieilgst, tā izraisa stresu. Stress ir emocionāla vai fiziska spriedze.
Laika ziņā stresu var iedalīd akūtā stresā:
– pēkšņs, tipiski īslaicīgs, bieži vien draudīgs notikums (piemēram, uzbrukums, asa vārdu apmaiņa)
un hroniska stresā:
– ilgstoša ārējo apstākļu ietekme (piemēram, darba attiecību konflikts, darba stress)
"Ilgstoša" spriedze ir stress.
Stresa fāzes:
1. Šoka fāze
2. Rezistences fāze
3. Izsīkuma fāze
Kā jau var noprast, tad tieši izsīkuma fāzes gaita ir noteicošā vai stress radīs veselības problēmas, vai nē. To lielā mērā noteiks cilvēka organisma adaptācijas mehānismu spējas. Pārāk ilgstoša vai liela spriedze agri vai vēlu radīs nevēlamas sekas: nervozitāti, pārmērīgu nogurumu, iespējamas pat nopietnas saslimšanas.
Hiperstress – stāvoklis, kad cilvēks ir pārsniedzis savas pielāgošanās spējas. Tas var radīt ievērojamas izmaiņas organisma fizioloģisko funkciju un psihes darbībā ( psihosomatiskas slimības, uzmanības koncenrācijas traucējumus, atmiņas pasliktināšanos, domāšanas traucējumus, var būt arī runas traucējumi u.c.). Hiperstress var rasties, ja:
- stresora iedarbība ir pārāk spēcīga (bet parasti īslaicīga);
- stresora iedarbība var nebūt spēcīga, bet kairinājums ir ilgstošs, tiek ļoti pārslogota adaptīvā sistēma.
Stress izraisa difūzu noradrenalīna izdali smadzenēs:
– tiek izsaukts uzbudinājums;
– pastiprinās modrība un trauksme.
Noradrenalīns smadzenēs stimulē dopamīnerģisko sistēmu:
– paaugstinās kognitīvās (izziņas) funkcijas;
– pastiprinās amigdalas (mandeļveida kodola) aktivitāte;
– pastiprinās hipokampa funkcijas (tas palielina atmiņas izgūšanas (atsaukšanas) procesus).
Organisma atbildes reakcijas uz stresu ātruma ziņā var iedalīt:
- simpatiskās nervu sistēmas atbilde (sekundes-minūtes);
- glikokortikoīdu atbilde (minūtes- stundas) un hroniska atbildes reakcija, kura nav ierobežota laika ziņā; Pastiprinās glikoneoģenēze, olbaltumvielu katabolisms, lipolīze, jeb to var saukt par enerģētiskā substrāta pieejamības pastiprināšanos.
- hroniska, ilgstoša atbildes r-ja.
Tieši hroniskā atbildes reakcija, izejot cauri visām 3 fāzēm (šoks, rezistence, izsīkums) nosaka organisma adaptācijas spējas un rezultātu, kāds tiks sasniegts. Adaptācijas fāzē, kā liecina nosaukums, organisms sakoncentrē visas savas spējas, lai maksimāli efektīvi veiktu atbildes reakciju un veiksmīgi pārvarētu stresora izraisītu šoku.
Adaptācijas fāzes galvenās izpausmes formas ir:
- trauksmaina uzvedība
- ↑uzbudināmība
- ↑ pētnieciska uzmanība
- ↑pastiprināta atmiņa
- ↑elpošana
- ↑sirdsdarbības frekvence
- ↑enerģijas mobilizācija
- ↓gremošanas funkcijas
- ↓imūnās funkcijas
- ↓reproduktīvās funkc
Bet ja stresors kļūst ilgstošs (hronisks), tad arī atbildes reakcija būs spiesta būt hroniska, kas noved pie izsīkuma fāzes, kas izpaužās šādos veidos:
- trauksme
- miega problēmas (bezmiegs utt.)
- uzmanības problēmas (deficīts)
- atmiņas zudumi
- kardiovaskulārās saslimšanas
- hiperglikēmija, insulīna rezistence
- gastrointestinālās saslimšanas
- ↑ jutība uz infekcijām (risks)
- reproduktīvie traucējumi, ↓ libido
Smadzenes un nervu sistēma: enerģijas zudums • hronisks izsīkums • galvassāpes • reiboņi • izmisuma sajūta • nomāktība• nervozitāte, aizkaitināmība un dusmas • grūtības koncentrēties un atmiņas traucējumi • bezmiegs vai miega traucējumi • mentālās (psihiskās) saslimšanas kā trauksme, panikas lēkmes, depresija, uzmanības deficīts uc. Sirds un asinsvadu sistēma: tahikardija (paātrināta sirdsdarbība) • sirdsklauves (neregulārs ritms – aritmijas) • palielināts arteriālais asinsspiediens (hipertensija) • palielināts hiperholesterēmijas risks (aterosklerozes attīstība) • palielināts infarkta risks Gremošanas sistēma – kuņģis un zarnu trakts: vēdergraizes (sāpes) • slikta dūša • dedzināšana • ķermeņa masas pieaugums • palielināta vai samazināta apetīte • gremošanas trakta saslimšanas (čūlas, asiņošanas uc.) gremošanas traucējumi - diareja (caureja), aizcietējumi • kairināto zarnu sindroms • visceralās (abdominālās) sāpēs Endokrīnā sistēma – aizkuņģa dziedzeris: • cukura (glikozes) līmeņa svārstības • palielinās insulīna rezistences • palielināts 2. tipa cukura diabēta risks Reproduktīvā sistēma: • Sievietēm: – neregulāras vai sāpīgas menstruācijas – samazināta seksuālā tieksme – Pāragras dzemdības • Vīriešiem: – impotence – zema spermas produkcija (neauglība) – samazināta seksuālā tieksme Āda: – Akne – Psoriāze – Ekzēma – uc. Skeleta un muskuļu sistēma: • zobu griešana • žokļu muskuļu hipertonija • muskuļu sāpes • muskuļu hipertonija (saspringums) • palielināts osteoporozes risks (kaulu blīvuma samazināšanās) Imūnsistēma: Novājināta imūnsistēma izraisa – samazinātu aizsarg spēju pret patogēniem (palielinās saslimšanas risks) – palēnina atveseļošanās procesu (paildzinās atgūšanās no saslimšanām) – Hronisku saslimšanu attīstība (ateroskleroze, cukura diabēts uc.)
Ne visi cilvēki ir vienādi pakļauti stresam vai „izdegšanai”. Tas saistīts ar dažādiem ģenētiskiem, personības, dzīves gaitas un citiem fakatoriem. Tāpēc arī vienas un tās pašas izmaiņas apkārtējā vai sociālā vidē var radīt dažāda veida un stipruma stresu. Individuālie cēloņi: nervu sistēmas īpatnības ( darbības ātrums, līdzsvarotība u.c.). Nervu sistēmas īpašības ir iedzimtas, indivīda dzīves vēsture , dzīves pieredze, izglītība, ticība, fiziskās aktivitātes, sociālie kontakti, materiālais stāvoklis, utt. Cēloņi, kas saistīti ar ģimenes sfēru: Laulāto attiecību dinamika, attiecības ģimenē laulāto starpā, attiecības ar bērniem, laulātā neuzticība, alkohola lietošana, dažāda veida atkarības, ģimenes materiālās problēmas Cēloņi, kas saistīti ar darba sfēru: Neapmierinātība ar izvēlēto profesiju, neapmierinātība ar konkrēto darbu, neapmierinātība ar ieņemamo amatu, maiņu darbs, noslogotība darbā ( pārslodze vai nenoslogotība), neapmierināts pretenziju līmenis, darba pienākumu nenoteiktība Kas ir stresa noturība? • Stresa noturību var skaidrot kā pretestības psiholoģisko spēku • Ar to apzīmē stāvokli vai spēju, kad salīdzinājumā ar citiem cilvēks var diezgan viegli atgūties no spēcīgas spriedzes un nebūt negatīvi ietekmēts no bīstamas situācijas vai faktoriem. Aplami uzskati par stresu. Stress visiem ir vienāds. Nē, katram cilvēkam stress ir citādāks. Kas vienam rada stresu, tas otram to var neizraisīt. Katrs no mums uz stresu reaģē atšķirīgā veidā. Stress ir kaitīgs. Jā un nē. Galvenais ir prasme pārvaldīt stresu. Ja to prot, tad esam produktīvi un apmierināti ar notiekošo. Stress ir visur, no ta nevar izvairīties. Stress nepārņems ja plāno savu ikdienu. Efektīva plānošana, prioritāšu izvērtēšana, problēmu risināšana novērš stresu. Vispopulārākie stresa pārvarēšanas paņēmieni ir tie labākie. Universāli paņēmienu, kas derētu pilnīgi visiem, neeksistē. Katram ir atšķirīgs dzīves veids, dzīves situācijas un reakcijas uz stresu. Individuāli visatbilstošākā pieeja stresa pārvarēšanai būs visnoderīgākā. Mēs vienmēr saprotam to, ka mums ir stress. Bieži vien cilvēki ir tā pieraduši pie stresa, ka vairs to neapzinās. Daudzi cieš no stresa nevēlamās ietekmes, pat ja cilvēks neizjūt spriedzi. Tomēr stress var ietekmēt to, kā mēs rūpējamies par citiem, var radīt izmaiņas organismā, pat ja nejūtam spriedzi vai trauksmi. Stress ietekmē tikai tos cilvēkus, kuriem ikdienā jāatbilst augstām prasībām. Daudzi cilvēki, kuri nav apmierināti vai gandarīti ar savu dzīvi, ikdienā piedzīvo pastāvīgu stresu. Vienīgais veids, kā mazināt stresu, ir nomainīt vidi vai lietot zāles. Savas attieksmes maiņa pret savu dzīvi ir visefektīvākais veids, kā mazināt stresu. Stresu rada tas, kas notiek ar mums. Tie nav paši notikumi, kas rada stresu, bet mūsu vērtējums par šiem notikumiem. Emocijas vada mūsu dzīvi, tās nav iespējams kontrolēt. Negatīvās emocijas var izmainīt, mainot savu domāšanu. Veidojot jaunu izpratni par situāciju, mēs spējam to izvērtēt kā mazāk apdraudošu mūsu interesēm. Stress parasti rodas no tā, kā tiek uztverta pasaule, nevis no tā, kāda tā ir.
Hronisks stress
Hronisks stress atšķiras no akūta stresa ar to, ka tā ir ilgstoša, visaptveroša spiediena un pārņemtības sajūta. Ķermenis tik bieži piedzīvo stresa situācijas, ka tam nav iespējas aktivizēt savu relaksācijas reakciju, lai prāts un ķermenis varētu atgūties. Kortizola līmenis saglabājas augsts, un stresa sekas ir jūtamas katru dienas mirkli. Dzīvošana ar hronisku stresu var izraisīt nopietnas garīgās un fiziskās veselības komplikācijas, ja to neārstē ar medikamentiem vai/un speciālām atveseļošanās procedūrām. Hronisku stresu var izraisīt nepārejoša ikdienas spriedze ģimenē un darbā vai īpašas traumatiskas situācijas. Hronisks stress rodas, ja ķermenis piedzīvo stresa faktorus ar tādu biežumu vai intensitāti, ka veģetatīvā nervu sistēma nespēj regulāri aktivizēt relaksācijas reakciju. Tas nozīmē, ka ķermenis paliek pastāvīgā fizioloģiskā uzbudinājuma stāvoklī. Tas tieši vai netieši ietekmē gandrīz visas ķermeņa sistēmas. Cilvēki tika veidoti tā, lai tiktu galā ar akūtu stresu, kas ir īslaicīgs, bet ne hronisku stresu, kas ir stabils ilgu laiku. Lai sāktu pārvaldīt hronisku stresu, ir svarīgi saprast, kas tas ir, kas to var izraisīt un kā tas ietekmē visu ķermeni.
Hronisks stress ir bīstams, jo tas ietekmē gan garīgos, gan fiziskos veselības aspektus. Mūsu garīgā veselība un fiziskā veselība ir nesaraujami saistītas kopā, un līdz ar to, kad mēs emocionāli ciešam, cieš arī mūsu enerģija, veselība un vispārējā labklājība
Vairāk par hronisku stresu
Attiecību stress. Attiecības bieži sagādā daudz prieka, tomēr, ja tās kļūst neveselīgas vai tiek pakļautas spiedienam, tās var izraisīt hronisku stresu. Attiecības ar savu laulāto, partneri, bērniem, vecākiem, kolēģiem vai kaimiņiem var izraisīt hronisku stresu, īpaši, ja attiecības ir saasinātas, neiecietīgas vai ar emocionāli vai fiziski vardarbīgam tendencēm. Emocionālais stress. Cīņa ar ģimenes locekļa slimību, ekonomiskajām grūtībām un citiem emocionāli nogurdinošiem notikumiem var izraisīt hronisku stresu. Dzīvošana paaugstinātas apziņas, skumju, satraukuma vai raižu stāvoklī palielina iespējamību, ka cilvēks piedzīvos hronisku stresu. Traumatisks stress. Traumatisks stress var rasties daudzu dažādu akūtu stresu, intensīvu situāciju rezultātā. Autoavārija, vardarbība ģimenē, velosipēda avārija, darba zaudēšana, ģimenes locekļa nāve un daudzi citi dzīves notikumi var izraisīt ilgstošu posttraumatisku stresu un tādējādi hronisku stresu. Ar atrašanās vietu saistīts stress. Mūsu videi ir liela nozīme mūsu ikdienas noskaņojumā. Drudžainas pilsētas, piesārņojums, skaļi trokšņi, pārpildīti biroji vai antisanitāras sabiedriskās telpas var izraisīt hronisku stresu, it īpaši, ja cilvēks dienu no dienas ir spiests atrasties tādā saspringtā vietā. Ar darbu saistīts stress. Kā viens no biežākajiem hroniskā stresa cēloņiem ir ar darbu saistītais stress, kas pāriet no akūta uz hronisku, kad spriedze bieži atkartojās un prognostiski nav izskaužama.
- Nogurums
- Aizkaitināmība
- Galvassāpes
- Panikas lēkmes
- Ātra sirdsdarbība
- Muskuļu sasprindzinājums
- Bezmiegs
- Fokusa trūkums
- Samazināta enerģija
- Bezpalīdzības sajūta
- Bieži slimo vai ir grūtības atgūties no vieglām slimībām
- Ķermeņa sāpes un sāpes, kas nav saistītas ar fizisko piepūli
- Trauksmainība
- Slikta dūša
- Kairinātu zarnu sindroms un citas gremošanas problēmas
- Muguras sāpes
- Depresija
- Trauksmainība
- Grūtības atslābināties
- Garīgs nogurums vai miglainas apziņas sajūta
- Aizmāršība
- Kļūst viegli uzbudināms vai aizkaitināms
- Emocionāla atsvešinātība
- Pārņemtības vai nekontrolējamības sajūta
- Šie simptomi var turpināties un sākt ietekmēt personīgo dzīvi, tostarp negatīvi ietekmēt to, kas mums sagādā prieku.
- Var ciest attiecības, kā arī vaļasprieki, intereses, iesaistīšanās sabiedrībā un darba rezultāti. Turklāt var rasties lielākas veselības problēmas, piemēram, hipertensija, locītavu sāpes, augsts holesterīna līmenis un pat sirdslēkme.
Šie simptomi var turpināties un sākt ietekmēt mūsu personīgo dzīvi un vispārējo labklājību. Apsveriet noguruma un aizkaitināmības simptomus. Ja tās rodas akūtu stresa faktoru, piemēram, satiksmes sastrēguma vai nokavēta termiņa, dēļ, jūs varat salīdzinoši ātri atgūties. Kad automobiļu sastrēgumi izzūd vai jūs nokavējat projektu, stress parasti izzūd. Tomēr, ja šos simptomus izraisa hronisks stress, piemēram, toksiskas attiecības vai augsta spiediena darba situācija, šie simptomi izzūd un sāk ietekmēt ikdienas dzīvi. Hronisks stress var kļūt ciklisks, piemēram, nogurums un aizkaitināmība var likt cilvēkam atteikties no mīļotajiem vaļaspriekiem vai gūt attaisnojumu, lai izvairītos no sabiedriskās dzīves. Tas var saasināt jau tā saspīlētās attiecības, radīt stresu citiem apkārtējiem un palielināt noguruma sajūtu dienas beigās. Šis ritenis turpina griezties, galu galā ietekmējot fizisko veselību.
Hroniska stresa ietekme uz veselību
Nelielas svara svārstības parasti ir gandrīz normāla parādība, kad mēs kļustam vecāki, tomēr lielāks svara pieaugums īsā laikā hroniska stresa dēļ var negatīvi ietekmēt mūsu veselību. Simptomi, piemēram, bezmiegs, ķermeņa sāpes un nogurums, var tikt izraisīti ar saldu pārtiku, alkoholu un fiziskās aktivitātes iztrūkumu, nosliecoties uz mazkustīgu dzīves veidu. Aptaukošanās var izraisīt sirds slimības, augstu holesterīna līmeni, augstu asinsspiedienu un daudz ko citu
Pretēji tam, svara zudums var būt tikpat satraucošs, ja cilvēks nokrītās zem tā, ko uzskata par veselīgu ķermeņa svaru. Hroniska stresa simptomi, piemēram, kairinātās zarnas sindroms un slikta dūša, daudziem neļauj pietiekami labi paēst un saglabāt nepieciešamās uzturvielas. Ļoti liels svara zudums var izraisīt neregulāru menstruālo ciklu, nogurumu, pārliecības trūkumu, muskuļu masas zudumu un kaulu blīvuma samazināšanos.
Tie, kas saskaras ar hronisku stresu un tā neskaitāmajiem simptomiem, var sākt paļauties uz alkoholu un citām vielām, lai tiktu galā ar problēmām. Tā var būt slidena nogāze, jo alkohols un daudzas citas izklaidējošas vielas pastiprina trauksmi, depresiju, letarģiju, sliktu dūšu un aizkaitināmību. Turklāt alkohols, cigaretes un dažas citas atkarību veicinošas vielas satur zināmas kancerogēnas vielas.
Mūsu imūnsistēmai ir nepieciešams pietiekams miega un barības vielu daudzums, lai tā darbotos pareizi un efektīvi. Hronisks stress noved pie tā, ka mēs visu laiku esam noguruši, vājinot imūnsistēmu un ļaujot mums biežāk saslimt.
Smags un dažreiz dzīvībai bīstams stāvoklis, hroniska stresa izraisīts paškaitējums var izpausties dažādos veidos. Sākot no pašnāvības tendencēm un beidzot ar sevis sakropļošanas paņēmieniem, piemēram, matu plūkšanu, nagu laušana vai pat ēšanas traucējumiem, paškaitējums ir daudzveidīgs un var krasi ietekmēt cilvēka vispārējo fizisko veselību
Ir zināms, ka sekss atbrīvo endorfīnus un veicina intīmas attiecības ar romantisku partneri. Zema dzimumtieksme hroniska stresa dēļ var izjaukt mūsu laulību vai attiecības un likt mums justies izolētiem, vientuļiem un nelaimīgiem.
Pazīstams arī kā augsts asinsspiediens, hipertensija var izraisīt sāpes krūtīs un galu galā izraisīt sirdslēkmi
Hronisks stress var izraisīt daudzus ādas traucējumus un slimības, tostarp pinnes, psoriāzi, ekzēmu un lokālus izsitumus.
Kuņģa gļotādās bojājumi ietekmē visu mūsu gremošanas sistēmu. Diētas var pēkšņi aprobežoties ar pārtikas produktiem, kas izraisa čūlas, un dažreiz ir nepieciešami recepšu medikamenti, lai mazinātu uzliesmojumu.
Ilgstoši depresijas periodi hroniska stresa dēļ var izraisīt daudzas citas fiziskas kaites, tostarp svara pieaugumu, ķermeņa sāpes, garīgu nogurumu un daudz ko citu. Daudzi cilvēki depresijas dēļ izjūt reālas sāpes dažādās ķermeņa vietās. Tas apgrūtina ikdienas uzdevumu veikšanu, kas nodrošina mūsu ķermeņa veselību, tostarp ikdienas higiēnas praksi, vingrošanu un veselīgu uzturu
Vairogdziedzeris ir atbildīgs par daudzām ikdienas organisma funkcijām, tostarp hormonu izdalīšanos, vielmaiņas regulēšanu un enerģijas izstrādes regulēšanu. Hipertireoze var izraisīt bezmiegu, svara zudumu, sirds aritmijas un aizkaitināmību. Hipotireoze ir vairogdziedzera funkciju palēnināšanās, kas izraisa lēnāku vielmaiņu, svara pieaugumu, letarģiju, aizcietējumus, sausu ādu un jutīgumu pret aukstumu.
Hronisks stress ir nopietna problēma. Homo sapiens attīstījās lēni, ilgu laiku, lai iekļautos vidē, kas arī attīstījās pakāpeniski. Kad rūpniecība eksplozīvi attīstījās un pilsētas sāka paplašināties, dzīve sāka kustēties satraucoši lielā ātrumā. Runājot par evolūciju, mūsu organismam vēl nav izstrādājušies iekšējās drošības pasākumi, kas mazinātu negatīvo ietekmi, ko atstāj, piemēram, ilgstoša viedierīču lietošana vai dzīve piesārņotā vidē. Lielākā daļa no mums katru dienu piedzīvo akūtu spriedzi, kas pārāk bieži pāriet hroniskā stresā. To cilvēku skaits, kuri iedzīvojās hroniska stresā, pieaug, un veselības aprūpes kopskats līdz ar to mainās, lai to risinātu. Pievērsiet uzmanību tam, ko jūt jūsu ķermenis, un meklējiet medicīnisko palīdzību, ja stress sāk ietekmēt jūsu vispārējo laimes sajūtu un labsajūtu. Ar sava ģimenes ārsta vai garīgās veselības speciālista palīdzību un, veicot dažas izmaiņas dzīvesveidā, jūs varat mēģināt atbrīvoties no stresa ciešā tvēriena. Tas prasa saskaņotas darbības un gatavību mainīt ikdienas dzīves veidu.
Hronisks stress - vairāk zināmi simptomi un sindromi
T.s. izdegšanas sindroms vissbiežāk novērojams tiem profesiju pārstāvjiem, kuriem ikdienā ir cieša saskarsme ar citiem cilvēkiem: ārstiem, psihologiem, skolotājiem, juristiem u.c. Profesionālās izdegšanas sindroms parādas kā:
- Izmaiņas uzvedībā. Cilvēka darbībā parādās vairāk kļūdu, samazinās darba kvalitāte. Kompensatori parādās vēlme strād ilgāk, centīgāk, bet darba rezultāts nav īpaši iepriecinošs, zaudē arī radošums. Bieži parādās kaitīgi ieradumi ( smēķēšana, alkohola lietošana), lai samazinātu iekšējo spriedzi.
- Izmaiņas emocionālā stāvoklī. Emocionālais stāvoklis pasliktinās. Vairāk parādās negatīvas emocijas – dusmas, niknums u.c.. Ikviens notikums, pat nenozīmīgs var radīt spēcīgas emocijas. Vai arī tieši otrādi - izteikti nejūtīgs, emocionāli nereaģēt. Bieži rodas neveiksmes izjūta, ātra apvainošanas. Veidojās arī vainas izjūta, kas padziļina emocionālo diskomfortu. Cilvēks ir neapmierināts ar apkārtējiem un ar sevi pašu.
- Izmaiņas domāšanā. Cilvēkam sāk dominēt negatīva domāšana, nekonstruktīvisms. Daudziem rodas domas par darba pamešanu, jo nespēj koncentrēties darbam. Cilvēks pretojas arī visam jaunajam, kas rada kaut mazākās izmaiņas apkārtnē un darbā. Palielinās neuzticēšanās citiem cilvēkiem, aizdomīgums.
- Izmaiņas veselībā. Parādās miega traucējumi, biežas un ilgstošas vājuma pazīmes, imunitātes samazināšanās, kas noved pie saslimšanas ( gripa, saaukstēšanās slimības), psihosomatisko slimību rašanās vai iepriekšejo slimību saasinājuma. Nogurums un spēku izsīkuma izjūta ir visas dienas garumā. Cilvēks jau no rīta pamostoties jūtas noguris, nespēcīgs.
- Emocionālā „izdegšana”, izsīkums. Tas ir galvenais, svarīgākais „izdegšanas” komponents. Parādās emocionālo resursu izsīkums, Kas ir neirotiskie, ar stresu saistītie traucējumi? Psihisku traucējumu grupa, kuru galvenais simptoms ir TRAUKSME. Mērena trauksme un baiļu sajūta ir normāla reakcija uz bīstamu vai saspringtu situāciju, taču trauksme, kas nav atbilstoša situācijai vai izpaužas pārāk intensīvi, var liecināt par psihiskiem traucējumiem vai kādu fizisku saslimšanu. Līdz ar to var teikt, tādi traucējumi kā trauksme jau attiecās uz psihiatrijas jomu un ir pieskaitami pie neirotisko traucējumu kategorijas.
Pastāv divu veidu bezmiegs – pārejošs un hronisks. Par pārejošu to var saukt tad, kad tas ilgst pāris dienu vai nedēļu, to parasti izraisa akūti notikumi vai saslimšanas, piemēram, stress, straujas izmaiņas gulēšanas režīmā. Hronisks bezmiegs ir miega traucējumi vairāk nekā vienu mēnesi, un šāda veida izmaiņas ļoti reti būtu izskaidrojamas ar stresa ietekmi. Miega traucējumu simptomi ne vienmēr ir tikai nogurums vai miegainība, ļoti iespējams, ka sāk pasliktināties koncentrēšanās spējas, ir uzmanības trūkums, pasliktinās atmiņa un sāk pavājināties imunitāte.
Miega ilgums. Pieaugušam cilvēkam miegam nepieciešamais laiks ir individuāls, tomēr miega ilgumam vajadzētu būt 7 - 9 stundām. Bērniem un pusaudžiem var būt nepieciešamas garākas nakts miegs stundas. Par miega traucējumiem uzskata pārāk īsu miega periodu vai arī pārāk garu, piemēram, 10–12 stundas.
Miega traucējumu iemesli. Bezmiega iemesli var būt pārlieku liels stress un trauksme ikdienā, pastiprināta kofeīna, alkohola un nikotīna lietošana, pārēšanās pirms gulētiešanas, miega higiēnas (ērta gulta, vēsa, tumša, klusa telpa, izvairīšanās no kofeīna, nikotīna un sātīgām maltītēm pirms gulētiešanas, neaizmigt pie ieslēgta TV, mazināt stresu pirms gulētiešanas) neievērošana. Taču bezmiegs var būt arī depresijas vai kādu citu psihisku traucējumu (piemēram, depresijas, pēc traumas stresa sindroma, bipolāru afektīvu traucējumu) simptoms vai fizisku saslimšanu (piemēram, sāpju sindroms, nemierīgo kāju sindroms) blakusparādība.
Ārstēšana. Visbiežāk naktsmiera traucējumus ārstē nevis ar miega zālēm, bet gan antidepresantiem vai neiroleptiķiem, jo tieši stress visbiežāk ir galvenā problēma. Satraukuma dēļ daudzi vakarā nespēj nomierināties un aizmigt, naktī pamostās un sāk atkārtot galvā pagājušās dienas notikumus. Sagaidāmās grūtības iemigt jau pašas par sevi rada zināmu stresu, sagatavo "sliktam"sākumam. Te varētu palīdzēt ātras darbības pretstresa, nomierinoši līdzekļi. Tos iesmidzinot zem mēles kādas 15-20 minūtes pirms gulēšanas, organisms atslābst, relaksējās un iemigšana var kļūt daudz vienkāršāka un veiksmīgaka.
Melatonīns. Melatonīns ir organismā ražots t.s. "nakts hormons". Tas regulē nakts un dienas ciklus vai miega un nomoda ciklus. Tumsa liek ķermenim ražot vairāk melatonīna, kas signalizē ķermenim iet gulēt. Gaisma samazina melatonīna ražošanu un signalizē ķermenim būt nomodā. Dažiem cilvēkiem, kuriem ir miega traucējumi, ir zems melatonīna līmenis. Vēl Melatonīns palīdz regulēt ķermeņa temperatūru, asinsspiedienu, glikozes līmeni asinīs, ķermeņa svaru un dažu hormonu līmeni. Pētījumi liecina, ka melatonīns var palīdzēt ātrāk aizmigt. Turklāt tas var palīdzēt aizmigt cilvēkiem ar t.s. "nemierīgo kāju sindromu".
Veģetatīvā distonija kā viens no hroniska stresa radītiem sindromu kopumiem
Veģetatīvā distonija, pazīstama arī kā somatoforma veģetatīvā disfunkcija, vai disautonomija, ir stāvoklis, kurā cilvēkam pienācīgi nedarbojas veģetatīvā nervu sistēma un kā rezultātā ir novērojamas vispārīgas sūdzības sirds un asinsvadu, kā arī elpošanas un citu organisko sistēmu darbībā, kas galvenokārt radušās psihiskas pārslodzes dēļ un kam nav organisku (pataloģisku) cēloņu.
Dealizētāks apraksts par veģetatīvo distoniju
Veģetatīvā distonija ir ķermeņa funkciju un sajūtu traucējumi, kaut medicīnisks izskaidrojams šiem traucējumiem netiek atrasts. Tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka simptomi nav īsti. Tie ir īsti un nav izdomāti. Tas, ka šo simptomu cēloņus nav iespējams zinātniski izskaidrot, bieži saasina sajūtas vēl vairāk. Būtībā veģetatīvā distonija ir kolektīvs termins dažādiem simptomiem, kas saistīti ar autonomās nervu sistēmas traucējumiem. Veģetatīvā distonija rodas tad, kad cilvēkam daļēji vai pilnībā ir bojāta veģetatīvā nervu sistēma, kuras radītie simptomi var izpausties gan vieglā, gan dzīvībai bīstamā formā. Mūsdienās ir pierādīts, ka veģetatīvo distoniju izsauc psiholoģiski faktori un šī saslimšana tiek uzskatīta par garīgās veselības traucējumu. Sinonīmi - neiroveģetatīvs traucējums, autonoma neiroze, autonoma disregulācija
Lai diagnosticētu veģetatīvo distoniju, indivīdam ir jānovēro neizskaidrojamie simptomi līdz pat 6 mēnešiem un ilgāk, ņemot vērā faktu, ka simptomi var mainīties laika gaitā. Pirms veģetatīvās distonijas identificēšanas ir jāizslēdz visas citas iespējamās diagnozes (saslimšanas)
Veģetatīvā distonija ir saistīta ar funkcionāliem organisma darbības traucējumiem. Arī rūpīgas objektīvas izpētes rezultātā patoloģiskas izmaiņas orgānos parasti netiek atrastas. Mūsdienās ir pierādīts, ka veģetatīvo distoniju izsauc psiholoģiski faktori un šī saslimšana tiek uzskatīta par garīgās veselības traucējumu. Tomēr šo kaiti ārsti iedala trīs tipos, lai pēc tiem noteiktu tālāko ārstēšanu: Pirmais tips rodas tad, ja cilvēks nespēj realizēt kādu bioloģisku vai sociālu vajadzību. Tā ir zemapziņas problēma. Neziņa un neizpratne ir daudz neizturamāka par noteiktību, un organisms sāk izjust spriedzi, kas izpaužas ar veģetatīviem simptomiem. Otrais tips ir saistīts ar radikālām pārmaiņām dzīvē. Pat ja pārmaiņas dzīvē ir pozitīvas (kāzas, labāks darbs, jauna dzīvesvieta), „patīkamās rūpes” prasa visa psiholoģiskā aparāta pārkārtošanos. Trešais tips ļoti atgādina alerģiju. Ja smadzenes kaut reizi ir sabiedētas, tās saspringst un visur ar lielu aizrautību sāk meklēt briesmas. Katras veģetatīvās distonijas gadījums ir individuāls, izpaužas citādi; atšķiras arī problēmas iemesli un cēloņi.
- grūtības koncentrēties;
- neskaidra galva; reibonis,
- neskaidra apkārt notiekošā uztvere;
- sirds ritma traucējumi, spiedoša sajūta sirds apvidū;
- elpas trūkums, sajūta, ka nepietiek gaisa, žņaugšanas sajūta kaklā,
- sāpes krūtīs;
- ilgstošs nespēks;
- roku un/vai kāju trīce;
- muskuļu spriedze, krampji;
- asinsspiediena svārstības;
- ķermeņa temperatūras svārstības;
- ilgstošas sūdzības par kuņģa un zarnu trakta darbības traucējumiem (vēdera pūšanās, caureja, aizcietējumi);
- pastāvīga trauksmes un baiļu sajūta; miega traucējumi;
- karstuma viļņi, pastiprināta svīšana;
- panikas lēkmes, nedrošības izjūta;
- grūtības tikt galā ar ikdienas pienākumiem, plānot savas aktivitātes.
Pamatā veģetatīvās disfunkcijas jeb distonijas diagnostikai ir izslēgšanas metode. Vispirms sāk ar organisku izmaiņu meklešanu. Principā tā var ietvert sevī lielāko daļu no klīniskajām disciplīnām, par kurām ārstējošam ārtam ir jādomā, te būs gan kardioloģija, gan gastroenetroloģija, endokrinoloģija, utt. Skatoties no cilvēka psihoemocionālā stāvokļa novērtējuma, ir svarīgi atpazīt citas saslimšanas, ar kurām iespējama komorbiditāte (cilvēks ir vienlaikus slims ar vairākām slimībām ):
- Panika [epizodiska paroksismāla trauksme] – panikas ķermeniskie simptomi parasti parādās akūtām epizodēm, savukārt somatoformiem traucējumiem simptomi un trauksme parasti ir persistējoši;
- Vispārēja trauksme – pacienti parasti uztraucas ne tikai par veselību un ķermeniskiemsimptomiem (kaut arī līdzīgas sūdzības var pastāvēt);
- Depresija – mēdz būt ķermeniski simptomi, papildus arī disforisks garastāvoklis un anhedonija;
- Hipohondriskie traucējumi – pacienti ir satraukušies par savu veselību, bet somatisku simptomu ir maz, vai arī tie ir maz izteikti;
- Disociatīvi [konversijas] traucējumi – galvenais simptoms ir funkcijas zaudējums (piem.,nekustīga kāja).
- Somatoformiem traucējumiem tas ir distress, kuru izraisa ķermeniskie simptomi; Murgi – pacientiem ar somatoformiem traucējumiem parasti saglabājas realitātes apziņa un simptomi nesasniedz murgu intensitāti;
- Dismorfofobija – pacients ir pārņemts ar pārspīlētu defektu savās fiziskajās īpašībās, nevis uztraucas par ķermeniskiem simptomiem, kā tas ir somatoformu traucējumu gadījumā;
- Obsesīvi kompulsīvie traucējumi – somatoformu traucējumu gadījumā atkārtotas idejas par ķermeniskiem simptomiem vai slimību ir mazāk uzbāzīgas, nepastāv obsesīvi kompulsīviem traucējumiem raksturīgie trauksmes mazināšanas rituāli.
Veģetatīvās distonijas diagnosticēšanas gadījumā vienmēr vajag mēģināt sākt ar nemedikamentozas palīdzības sniegšanu: autogēnais treniņš, muskuļu relaksācija, fiziskie vingrinājumi, deju-kustību terapija, psihoterapija. Ja tas nepalīdz, vai arī ir nepieciešams tūlītējs, ātrs efekts, ģimenes ārsts parasti izraksta nomierinošus līdzekļus. Vieglākos gadījumos tiem vajadzētu būt dabīgiem lidzekļiem, kurus var lietot ilgstoši un to darbību varētu viegli vadīt un kontrolēt. Ieilgušu sūdzību gadījumos vai tiem pastiprinoties, iesaka pacientam vērsties pēc palīdzības pie psihoterapeita vai psihologa. 60% līdz 80% iedzīvotāju ik nedēļu piedzīvo somatiska („soma” no latīņu valodas – „ķermenis”) rakstura sūdzības, bet ārsti bieži neatrod sūdzību simptomiem fizioloģiskus cēloņus. Ja ārstam šķiet, ka starp pacienta subjektīvajām sūdzībām un objektīvo realitāti ir būtiskas atšķirības, kā arī lai noteiktu (vai izslēgtu) "funkcionālus", "psihogēnus" vai "psihosomatiskus" simptomus, ārsti var pieprasīt psihiatra vai psihoterapeita konsultāciju.
Dabiskie līdzekļi, kurus bieži izmanto hroniska stresa simptomu mazināšanai
Dabiskie līdzekļi stresa novēršanai ir tie, kas neietver tradicionālos medikamentus (recepšu zāles, ko izraksta ārsts vai veselības aprūpes speciālists). Tie ietver tādas lietas kā augu izcelsmes produkti, aromterapija un noteiktu darbību veikšana, kas veicina relaksāciju. Daži cilvēki stresa mazināšanai izmanto dabiskos līdzekļus līdztekus tradicionālajām ārstēšanas metodēm, lai rastu pēc iespējas labāku efektu ar pēc iespējas mazāku blakņu iespējamību.
Augos esošas bioloģiski aktīvās vielas un līdzekļi
Vairāki augi un augu izcelsmes vielas var palīdzēt mazināt stresa simptomus, palīdzot atgūt normālu, relaksētu sajūtu un justies mierīgākam. Vairāk pētītie ir grifonija, pasiflora, lavanda, melissa, zaļās tējas teanīns, kumelīte, kava.
Grifonija (Griffonia simplicifolia) uzlabo nervu sistēmas darbību, auga galvenā interesējošā sastāvdaļa ir dabīgais 5-HTP, tiešais serotonīna un melatonīna bioloģiskais prekursors, kas nosaka šī auga ārstniecisko ietekmi uz garastāvokli, svara samazināšanu un miegu.
Pasiflora (Passiflora incarnata) - dabīgs nomierinošs līdzeklis. Ārstē stāvokļus saistītus ar nemieru, bezmiegu un trauksmes sajūtu, kas var traucēt iemigšanai un kārtīgam, labam miegam.
Pasiflora mazina sasprindzinājumu, nomierina un palīdz labāk koncentrēties. Izmanto kopā ar citām dabas vielām nervu sistēmas stiprināšanai, labākai iemigšanai.
L-teanīns (L-theanine) ir viena no galvenajām aktīvajām sastāvdaļām, kas atrodamas zaļajā tējā, līdzās kofeīnam un zaļās tējas katehīniem. Tas palīdz mazināt trauksmi un veicina relaksāciju bez miegainības, padarot to potenciāli sinerģisku ar kofeīnu.
Trauksmes, stresa mazināšanas un labākas relaksējošās spējas ir L teanīna visvairāk pieminētie efekti, un, lai gan pētījumi joprojām ir nedaudz provizoriski, tie liecina par reāliem veselības ieguvumiem šo noteikto mērķu sasniegšanā. Iespējams, ka arī tiek uzlabota miega kvalitāte, pateicoties izteiktākai dziļākai miega fāzei.
Lavanda (Lavandula). Arvien vairāk pierādījumu liecina, ka lavandas eļļa var būt efektīvs līdzeklis vairāku neiroloģisku traucējumu ārstēšanā. Pētījumos ir atklāts, ka lavandas aromterapijai bija novērota ievērojama ietekme uz trauksmi un depresiju, un lietošanas laikā pastiprinājās tā anksiolītiskais efekts.
Kava (Piper methysticum). Ir zināms, ka kava rada patīkamas sajūtas, un tai ir nomierinoša, relaksējoša iedarbība uz cilvēka organismu. Jaunākie pētījumi liecina, ka kava un tās galvenajām fitoķīmiskajām vielām papildus labi dokumentētajiem neiroloģiskajiem ieguvumiem ir pretiekaisuma un pretvēža iedarbība.
Pirmais zemmēles pūšamais ar ātru (10 - 15 min) un efektīvu iedarbību. *nodrošina sastāvā esošais pasifloras ekstrakts
Serotonīns un tā ietekme uz centrālo nervu sistēmu (miegs, depresija)
Serotonīna loma.
Sakarība starp serotonīnu un depresiju medicīnas aprindās joprojām tiek bieži apspriesta. Zems laimes hormona līmenis vēl nenosaka depresijas iespējamību, tomēr var veicināt gremošanas traucējumus, radīt miega problēmas, pasliktināt garastāvokli. Tas saistīts ar vairākiem psiholoģiskiem apstākļiem, tostarp ar ēšanas traucējumiem, posttraumatiskā stresa sindromu, sociālās trauksmes un panikas traucējumiem.
Pietiekams un pilnvērtīgs miegs
Serotonīna deficīts ir saistīts arī ar nemieru un bezmiegu. Un otrādi – normāls serotonīna līmenis organismā veicina veselīgu miega ciklu, kas ir ļoti svarīgs labas pašsajūtas priekšnoteikums.
Neirotiskie stāvokļi
Tādi jēdzieni kā trauksme, panika, depresija, neiroze un vēl citi ir diezgan konkrēti definēti psihiatrijas jomā. Tajā pašā laikā tos bieži tautas leksikā saprot nedaudz atšķirīgi, bez patoloģijas pieskaņas, vienkārši kā apzīmējumu noteiktai sajūtai, stāvoklim vai uzvedībai.
Šeit varam minēt vienkāršu piemēru, kas paņemts no Wikipedia:
Trauksmes traucējumi ir garīgu traucējumu kopums, kam raksturīgas ievērojamas un nekontrolējamas trauksmes un baiļu sajūtas, tādējādi ievērojami pasliktinot personas sociālo, profesionālo un personisko funkciju. Trauksme rada bažas par nākotnes notikumiem, bet bailes ir reakcija uz pašreizējiem notikumiem. Trauksme var izraisīt fiziskus un kognitīvus simptomus, piemēram, nemieru, aizkaitināmību, vieglu nogurumu, grūtības koncentrēties, paātrinātu sirdsdarbību, sāpes krūtīs, sāpes vēderā un daudzus citus.
Te labi var redzēt, kā ikdienišķi jēdzieni - nemiers, nogurums, aizkaitinamība - attiecās arī uz psihisko traucējumu raksturojumu, kas arī ir apzīmēts ar diezgan ikdienisķu terminu trauksmes traucējumi.
Ar stresu saistītie neirotiskie stāvokļi
Psihisku traucējumu grupa, kuru galvenais simptoms ir trauksme. Mērena trauksme un baiļu sajūta ir normāla reakcija uz bīstamu vai saspringtu situāciju, taču trauksme, kas nav atbilstoša situācijai vai izpaužas pārāk intensīvi, var liecināt par psihiskiem traucējumiem vai kādu fizisku saslimšanu
Neirozes –funkcionāli psihiski traucējumi, kas ir robežstāvoklis starp psihisku patoloģiju un normu. Šādi pacienti vairākumā gadījumu ārstējas pie neirologa vai internista un tikai veselības pasliktināšanās gadījumā meklē psihiatra vai psihoterapeita palīdzību. Neiroze vienmēr rodas psihisku pārdzīvojumu dēļ. Depresija ir psihiska saslimšana, kas ietekmē emocijas, domas, uzvedību un fiziskās ķermeņa reakcijas. Ikviens kādā dzīves brīdī var justies noskumis vai nelaimīgs, taču tas ne vienmēr nozīmē, ka sākusies depresija. Depresija traucē pilnvērtīgi veikt ikdienas aktivitātes, tas ir enerģijas trūkums sākt kādas darbības. Stāvoklim ieilgstot, organismam nesaņemot pozitīvu atbalstu, var pat parādīties domas par pašnāvību. Depresijas definīcijā jau parādās tās galējās formas, lai gan sadzivistiskā nozīmē ar depresiju vairāk saprot pārejošu smaguma brīžus, nevis ilgstošus psihiskus traucējumus. Ja mēs apskatām tipiskos depresijas simptomus: pastāvīgi nomākts garastāvoklis, interešu trūkums, vienaldzības sajūta, nespēks, enerģijas izsīkums. Cilvēks, kurš cieš no depresijas, nespēj priecāties par lietām un notikumiem, kas agrāk sagādāja labsajūtu. Parādās nepamatota vainas sajūta. Nākotnes redzējums kļūst drūms un pesimistisks. Depresijas gadījumā ir grūtības koncentrēties un pieņemt lēmumus. Depresijas simptomi ir arī traucēts miegs, izmainīta apetīte, lēnīgums kustībās un domāšanā, sasprindzinājums, neizskaidrojamas fiziskas sūdzības – galvas vai muguras sāpes. Nopietnākos gadījumos var parādīties domas par pašnāvību. Smagas depresijas gadījumā iespējamas pat halucinācijas un īstenībai neatbilstošas, biedējošas domas, tad mēs atpazīstam daudzus ikdiena sastopamus simptomus, kas attiecās uz depresijas vieglākām fomām un kuras nav ieguvušas hroniskas gaitas raksturu.
Panika – neprognozējama, lēkmjveidīga trauksme, kas sākas pēkšņi, bez provocējoša faktora un ilgst no vairākām minūtēm līdz pusstundai. Ģeneralizēta trauksme – ilgstoša (vismaz 6 mēnešus ilga), traucējoša, vieglas vai mērenas trauksmes sajūta ikdienišķās situācijās, ko pavada saspringums, nemiers un nespēja atslābināties, nervozitāte, nelaimes priekšnojauta. Bieži ir arī sirdsklauves, pastiprināta svīšana, muskuļu saspringums, tirpšanas sajūta ķermenī, reibonis, smakšanas sajūta. Pacientam ir grūti kontrolēt un apturēt trauksmi un satraucošās domas. Fobijas – trauksmi ierosina skaidri noteiktas situācijas, kas parasti nerada nozīmīgu apdraudējumu. Cilvēks no šīm situācijām izvairās vai pārdzīvo tās ar spēcīgām, iracionālām bailēm - fobiju. Fobija izraisa spēcīgu fizioloģisku un psiholoģisku reakciju - sirdsklauves, ģībšanas sajūtu, bailes nomirt vai zaudēt samaņu. Pēc traumas stresa sindroms (PTSS) – attīstās pēc spēcīgas stresa situācijas vai biedējoša, draudīga notikuma. Simptomi parasti parādās 2-3 nedēļu laikā pēc psihotraumējošā notikuma, bet dažkārt PTSS sākums var būt pat 6 mēnešus pēc traumas. Obsesīvi kompulsīvi traucējumi – uzmācīgas (obsesīvas) domas, kas ir nepatīkamas, atkārtojas atkal un atkal pret paša gribu, cilvēks ar tām cenšas cīnīties, bet nesekmīgi. Tās izsauc trauksmi